Zaļā gaisma mājokļa tirgus
segmenta attīstībai jeb jaunais Dzīvojamo telpu īres likums
Kas notiek gadījumā, ja dzīvoklim, ko īrējat, mainās īpašnieks? Vai īres līgums jaunajam īpašniekam būs saistošs?
Īres līgums ir saistošs dzīvojamās telpas ieguvējam tikai tad, ja tas ir nostiprināts zemesgrāmatā. Šajā gadījumā darbosies princips "pirkums lauž īri". Ja nu tomēr īres attiecībās izveidosies nesaskaņas starp izīrētāju un īrnieku, tad vairs nevajadzēs satraukties par ilgo un nogurdinošo tiesāšanās procesu, kas var ievilkties pat līdz pāris gadiem. Tagad ir iespējama saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšana, bet tikai zemesgrāmatā ierakstītiem terminētiem īres līgumiem. Tas nozīmē ātrāku un efektīvāku strīdu risināšanas kārtību. Piemēram, ja īrnieks nemaksā īri par dzīvojamo telpu lietošanu, tad bezstrīdus procesa kārtībā strīds tiks ātri atrisināts un izīrētājs ar tiesas spriedumu varēs izlikt īrnieku no dzīvojamās telpas. Jaunums ir arī tas, ka īrnieka ģimenes locekļi nav solidāri atbildīgi par īres līguma saistībām, bet vienlaikus tie neiegūst patstāvīgas tiesības uz dzīvojamās telpas lietošanu. Tas nozīmē, ka atbildību par īres līgumā noteikto saistību izpildi uzņemsies tikai izīrētājs. Papildus minētajam tika atbalstīti arī tādi risinājumi, kā samazināts pieļaujamais kavēto maksājumu apmērs no trim mēnešiem uz diviem.
Dzīvojamās telpas īres līguma termiņš
Atšķirībā no iepriekšējā likuma, kas paredzēja gan terminētus, gan beztermiņa īres līgumus, pieņemot Jauno īres likumu, tika nolemts, ka turpmāk nebūs beztermiņa īres līgumu un paliks tikai terminēti, nosakot pārejas posmu beztermiņa līgumu transformācijai par terminētiem. Piemēram, ja ir noslēgts līgums uz konkrētu termiņu, tad, termiņam beidzoties, īrniekam un attiecīgi pārējām personām, kas dzīvo dzīvojamā telpā, tās ir jāatbrīvo. Savukārt, ja abas līgumslēdzējpuses grib turpināt īres attiecības, tad jau pirms termiņa notecējuma pusēm būtu jāvienojas par jauna īres līguma noslēgšanu. Pieņemtā Īres likuma 9. panta redakcija neliedz pusēm vienoties par līguma pagarinājumu. Tas nozīmē, ka slēdzot līgumu, būs pilnīga rīcības brīvība iekļaut arī šādus noteikumus. Līguma pagarināšanas punkta iekļaušanai jāpievērš pastiprināta uzmanība, citādi tas var liegt Civilprocesa likumā paredzētās saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas kārtības piemērošanas iespēju. Lai to piemērotu, līgumam jāsatur skaidra norāde, ka līgums netiks pagarināts. Līgumā tas varētu izskatīties sekojoši: "Īres līgums nevar tikt pagarināts ilgāk par līgumā noteikto termiņu un Īrniekam jāatbrīvo dzīvojamā telpa līguma izbeigšanas dienā". Savukārt, ja līgumā nēbūs skaidra norāde par to, piemēram, līguma punkts: "Īres līgums var tikt pagarināts gadījumos". Šāds punkta traktējums var radīt strīdus, kas izskatāmi prasības tiesvedības kārtībā. Ja ir noslēgts terminēts līgums, īrniekam ir jāseko termiņam un samērīgā laikā pirms beigu termiņa iestāšanās jārisina jautājums ar izīrētāju par jauna īres līguma noslēgšanu, esošā līguma pagarināšanu uz jaunu termiņu vai jāmeklē cits mājoklis.
Dzīvojamās telpas īres maksa
Dzīvojamās telpas īres maksa ir būtiska līguma sastāvdaļa, un tai obligāti ir jābūt ietvertai līgumā, jo bez tās līgums nemaz nevar tikt noslēgts. Īres maksa ir atlīdzība par dzīvojamās telpas lietošanu. Līguma slēdzējiem ir pilnīga rīcības brīvība, kādus noteikumus iekļaut līgumā, paredzot pie kādiem apstākļiem īres maksa var tikt mainīta. Ja īres līgumā ir paredzēta tiesība prasīt augstāku īres maksu, izīrētājs izsniedz brīdinājumu ar pamatojumu par augstākas īres maksas piemērošanu. Īrnieks var nepiekrist šim pamatojumam, tad izīrētājs ceļ prasību tiesā, tomēr prasības celšana neaptur pieprasījumu par augstāku īres maksājuma veikšanu. Ir jāgaida tiesa spriedums, kurš atbalstīs īres maksas paaugstināšanu vai to noraidīs. Ja tiesa atzīs, ka īres maksas paaugstināšana nav tiesiska, tad īrniekam tiks atgriezti visi maksājumi, ko tas maksājis pēc izīrētāja pieprasījuma. Atgādinu, ka īres līguma darbības laikā īres maksu var grozīt tad, ja šajā līgumā ir paredzēti īres maksas grozīšanas nosacījumi un kārtība. Īres maksai ir jābū atbilstošai tirgus situācijai. Savukārt, maksājumi par komunālajiem pakalpojumiem ir papildus maksa īres noteiktajai cenai, ja vien puses nav rakstveidā vienojušās par citiem noteikumiem. Ja šāda vienošanās līgumā nav iekļauta, tad īres maksa uzskatāma kā atlīdzība par dzīvojamās telpas lietošanu. Īrniekam šo apstākli ir svarīgi atcerēties, jo nereti īrnieki īres maksas cenu uztver kā kopējo summu, kas iekļauj arī komunālos pakalpojumus (apsaimniekošana, telekomunikācijas, ūdens patēriņš, gāze). Jāatzīst, ka dažreiz tiek noteikti fiksētie maksājumi, tomēr vairumā gadījumu īres maksa ir atsevišķa summa un komunālie pakalpojumi nosakāmi pēc patēriņa. Par komunālajiem pakalpojumiem īrnieks var norēķināties pa tiešo ar pakalpojumu sniedzēju, gan to var darīt arī izīrētājs, nosūtot īrniekam aprēķinu. Par šo jautājumu līgumā vajadzētu vienoties. Ir jārēķinās, ka dzīvojamās telpas īpašnieks Jums nevarēs sniegt atbildi par komunālo pakalpojumu maksas apmēru konkrētos skaitļos, jo maksa ir atkarīga no pakalpojumu saņemšanas apjoma, tāpēc samaksa tiek aprēķināta faktiski saņemtajos apmēros pēc pakalpojuma sniedzēja tarifa. Saskaņā ar Īres likuma 24. panta pirmās daļas 2. punktu izīrētājs ir tiesīgs izbeigt dzīvojamās telpas īres līgumu, ja īrnieks kavē ar dzīvojamās telpas lietošanu saistītos maksājumus atbilstoši dzīvojamās telpas īres līgumā noteiktajai kārtībai vairāk nekā divus mēnešus. Pirms meklējat jaunu mājvietu, aprēķiniet savu maksimālo budžetu, ieskaitot komunālos pakalpojumus, ko varat atļauties mēneša griezumā apmaksāt.
Jēdziena "ģimenes loceklis" izpratne jaunajā īres likumā
Šī jēdziena izpratne jaunajā īres likumā ir īpaši sašaurināta. Par ģimenes locekļiem likuma ietvaros tiek uzskatīti laulātais un abu vai katra laulātā bērni. Piemēram, īrnieka vecāki Īres likuma izpratnē vairs netiek uzskatīti par īrnieka ģimenes locekļiem un attiecīgo personu iemitināšanai īrētajā dzīvojamā telpā būs nepieciešama izīrētāja piekrišana. Tiesību un pienākumu apjoma ziņā vecais Īres likums īrnieka ģimenes locekļus pielīdzināja īrniekam, tomēr jaunais īres likums paredz, ka "īrnieka ģimenes locekļi un citas viņa īrētajā dzīvojamā telpā iemitinātās personas patstāvīgas tiesības uz šīs dzīvojamās telpas lietošanu neiegūst". Tas nozīmē to, ka visas saistības attiecībā pret izīrētāju izpilda pats īrnieks, nevis kāds no ģimenes locekļiem (piemēram, maksājumu veikšana un pieprasīšana). Tomēr īrnieka nāves gadījumā jaunais Īres likums paredz īres līguma pārslēgšanu ar īrnieka ģimenes locekļiem, ja tie likumīgā kārtā tika iemitināti dzīvojamajā telpā. Izīrētājam ir pienākums noslēgt jaunu līgumu, nemainot iepriekšējā līguma noteikumus, lai izīrētāja stāvoklis paliktu nemainīgs. Piemēram, izīrētājām nav tiesību bez tiesiska pamata mainīt īres līguma termiņu vai pieprasīt augstāku īres samaksu. Tomēr gadījumos, ja īrnieks ir kļuvis rīcībnespējīgs, tad jaunais likums neparedzēs ģimenes locekļiem tiesības prasīt jaunu līguma noslēgšanu. Faktiski izīrētājs šajā situācijā ir tiesīgs atkāpties no noslēgtā īres līguma. Ja īres līgumā, kas ir slēgts līdz jaunā likuma spēkā stāšanās brīdim, nav norādītas personas, kuras ir iemitinātas dzīvojamā telpā, izīrētājam un īrniekam tas ir jāizdara līdz minētajam datumam. Ja rok nedaudz dziļāk šajā lauciņā, tad ir skaidrs, ka jaunais Īres likums nenodrošina laulībā neesošu ģimeņu (tas attiecas arī uz viendzimuma partnerattiecību) juridisko un sociālekonomisko aizsardzību. Tas nozīmē, ka ģimenes jēdziens uz šādām personām netiek attiecināts. Vai tas iet roku rokā ar Satversmes 110.panta 1. teikumu- nedomāju gan.
2021.gada 1.maijā Latvijā ir stājies spēkā jauns īres tiesisko attiecību regulējums-"Dzīvojamo telpu īres likums", kurš mobilizē īrnieka un izīrētāja tiesiskās attiecības, kā arī veicina ekonomiskās sadarbības attīstības iespējas un cilvēku mobilitāti darba tirgū. Jaunā likuma pieņemšana ir prasījusi aptuveni piecu gadu darbu parlamentā, kas vainagojies ar vērienīgu soli Latvijas sociālekonomiskās un tiesiskās telpas uzplaukumā, aizstājot 1993. gada likumu "Par dzīvojamo telpu īri". Uzskatu dažādība, jaunā likuma regulējuma nepilnības, kas tad īsti ir jāzina sabiedrībai, īpašniekiem un īrniekiem? Kā arī svarīgākais jautājums, kāds ir jaunā Dzīvojamo telpu īres likuma mērķis un uzdevumi? Par to, kāda būs likuma piemērošanas praktiskā daļa, mēs redzēsim pirmajos tiesu spriedumos, bet līdz tam- ļausim likumam iejusties jaunajās kurpēs. Raksta turpinājumā saņemsiet atbildes uz svarīgākajiem īres tiesisko attiecību regulējošajiem jautājumiem.
Mājokļu tirgus efektīva funkcionēšana ietekmē valsts ekonomisko attīstību un cilvēku labklājību, nodrošinot tiesības uz privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību, kā arī tiesības uz īpašumu. Atbilstoši LR Satversmei, valstij ir pienākums nodrošināt šo tiesību īstenošanu un bez tiesiska pamatojuma neiejaukties šo pamattiesību realizēšanā. Iepriekš spēkā esošais likums "Par dzīvojamo telpu īri" nesamērīgi mazāk aizsargāja izīrētāju intereses. Tas nozīmē, ka papildus aizsardzības mehānisms, lai savlaicīgi noregulētu īres tiesiskās attiecības bija īres līgums, ietverot tādus noteikumus, kas aizsargā īpašnieka un viņa īpašuma lietošanas tiesības. Mājoklis ir cilvēka pamatvajadzība, tāpēc arī jaunā likuma mērķis ir mājokļu pieejamības veicināšana. Jaunais likums ne vien mazāk ierobežo izīrētāja intereses, bet arī rada īrniekam zināmas priekšrocības īres attiecībās. Piemēram, īrniekam ir tiesības vienpusēji atkāpties no dzīvojamās telpas īres līguma, savukārt izīrētājam šādas tiesības ir tikai Dzīvojamo telpu īres likumā noteiktajos gadījumos (turpmāk tekstā Īres likums). Tāpat izīrētājs nevar iebilst pret īrnieka ģimenes locekļu iemitināšanu īrētajā dzīvojamā telpā un pret īres tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā.
Vai likums attieksies uz mani gadījumos, ja brīvdienās esmu nolēmis doties atpūtā ārpus mājās un rezervējis vasarnīcu/atpūtas namiņu?
Tās gan nevarēs uzskatīt par tipiskām īres rakstura attiecībām, jo likums neattiecas uz dzīvojamo telpu īslaicīgu (sezonālu) lietošanu atpūtas un tūrisma vajadzībām. Šis skaitīsies kā sezonālā atpūta un tūrisms, jo Īres likuma mērķis ir nodrošināt telpu lietošanu patstāvīgai dzīvošanai. Manis minēto gadījumu nosaka Civillikuma Saistību tiesību četrpadsmitā nodaļa "Nomas un īres līgums".
Dzīvojamās telpas īres līguma subjekti
Dzīvojamās telpas īres līguma forma
Kā rīkoties situācijā, ja es īrēju dzīvojamo telpu, bet man nav noslēgts rakstveida īres līgums ar izīrētāju? Gadījumos, kad īres attiecības izveidojušās bez rakstveida dokumenta noformēšanas, pastāv iespēja atsaukties uz CL 1488. pantu. Tas nozīmē, ka strīdus gadījumā tiesa var atzīt īres attiecību pastāvēšanu. Abu pušu darbībām ir jāapliecina šo attiecību pastāvēšana un pušu saskanīga griba īres attiecību īstenošanā, abpusēji izpildot īres līguma nosacījumus. Tas izpaužas kā īres maksas maksāšana un īres samaksas pieņemšana par telpām, kuras faktiski tiek izmantotas dzīvošanai. Topēr jaunais Īres likums noteic īres līguma obligātu rakstveida formu. Tāpat rakstveida forma veicina tiesikso interešu ievērošanu un nepieciešamības gadījumā arī aizstāvēšanu, nodrošinot ierakstu zemesgrāmatā, saistību bezstrīdus piespiedu izpildi, izslēdzot nevajadzīgus strīdus tiesā.
Īres līguma tiesiskais regulējums- apskats
Viens no būtiskākajiem nosacījumiem ir īres līguma detalizēta izstrāde, nosakot visus nepieciešamos aspektus, ko garantē īres attiecības. Pēc būtības ar īri mēs nodibinām personas tiesību par maksu lietot citai personai piederošu nekustamo īpašumu. Īres līgums jau pats par sevi apliecina pušu savstarpējo gribu iesaistīties īres attiecību pastāvēšanā un informētību par tiesību/pienākumu apjomu, kas ir jāievēro, uzsākot īres attiecības visu īres līguma darbības termiņu. Īres likums ir speciālais tiesību akts, kas noteic izīrētāja un īrnieka tiesisko attiecību nodibināšanas, grozīšanas un izbeigšanas kārtību. Līguma priekšmets ir jebkura darījuma būtiska sastāvdaļa, tāpēc līdzējiem dzīvojamās telpas īres līgumā ir jānorāda lietošanā nododamās dzīvojamās telpas adrese, platība un telpas raksturojums. Līgumā obligāti jānorāda īres līguma termiņš, jo nevar tikt noslēgts beztermiņa īres līgums. Īres termiņa noteikšana nodrošina tiesisko stabilitāti par īres attiecību pastāvēšanu. Šobrīd gan īres minimālais un maksimālais termiņš nav konkretizēts, tāpēc līdzējiem par to vajadzētu vienoties. Attiecībā uz pušu tiesībām un pienākumiem, tām ir absolūta brīvība noteikumu izveidē. Īres līgums netiek pakļauts striktiem rāmjiem, punktiem vai ierobežojumiem, tāpēc puses var vienoties par abpusēji izdevīgu saistību izpildi. Kam būs lielāka loma: līgumam vai likumam? Pamatā strīdu risināšanai kalpos abpusēji noslēgtais īres līgums, tādēļ pirms paraksta veikšanas, vienmēr rūpīgi izlasiet ne tikai savas tiesības, bet arī pienākumus.
Vai dzīvojamās telpas īpašnieks drīkst detalizēti pieprasīt ziņas par personām, kuras kopā ar mani plāno uzturēties dzīvoklī?
Zinot personu skaitu, izīrētājs jau savlaicīgi varēs prognozēt, kādā apjomā tiks izlietoti sniegtie komunālie pakalpojumi un dzīvojamās telpas dabiskā nolietojuma intensitāte. Saskaņā ar Īres likuma 14. panta pirmo daļu, iepriekš rakstveidā informējot izīrētāju, īrnieks ir tiesīgs iemitināt īrētajā dzīvojamā telpā savu laulāto un laulāto kopīgos vai katra laulātā bērnus. Izīrētāja piekrišana šo personu iemitināšanai nav nepieciešama, nepieciešama ir tikai izīrētāja rakstveida informēšana un šo personu norādīšana īres līgumā. Ja minētās personas tiek iemitinātas vēlāk, tad īrnieka pienākums rakstveidā informēt izīrētāju saglabājas un līgums tiek papildināts ar šo atzīmi. Ņemiet vērā, ka rakstveida brīdinājums šajā gadījumā ir obligāts. Izīrētājam nav tiesību atteikt šo personu iemitināšanu dzīvojamajā telpā, jo likumdevējs ir skaidri paredzējis šādu īrnieka tiesību likumā. Ja runa ir par citu personu iemitināšanu, piemēram, īrnieka vecāku, draugu, brāļu vai māsu, tad īrniekam ir jāsaņem izīrētāja iepriekšēja rakstveida piekrišana. Ja piekrišana no izīrētāja puses nav saņemta, tad šīs personas nav tiesīgas dzīvot kopā ar izīrētāju dzīvojamajā telpā.
Īres līguma izbeigšana un atkāpšanās no tā
Īrniekam ir tiesības jebkurā brīdī vienpusēji atkāpties no īres līguma ar vismaz viena mēneša iepriekšēju brīdinājumu. Savukārt, gadījumos, kad īrnieka atkāpšanās pamatota ar izīrētāja Īres likuma 18. panta trešajā daļā noteikto pienākumu nepildīšanu, - nekavējoties. Tai pat laikā izīrētāja vienpusēja atkāpšanās ar nekavējošu spēku paredzēta tikai gadījumā, ja būvniecību regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir pieņemts lēmums, ar kuru aizliegta dzīvojamās mājas ekspluatācija. Ja šīs atkāpšanās tiesības tiek izmantotas, tad izīrētājam ir pienākums atlīdzināt īrniekam izdevumus, kas saistīti ar liegumu turpināt lietot dzīvojamo telpu. Piemēram, veiktos ieguldījumus vai pārcelšanās izdevumus. Izīrētāja tiesības izbeigt dzīvojamās telpas īres līgumu ir uzskaitītas Īres likuma 22.-25. pantā. Ja pastāv likumā noteiktais pamats atkāpties no īres līguma, tad līgums uzskatāms par izbeigtu atkāpšanās brīdī, pārējos gadījumos gan ar brīdinājumā norādītā termiņa iestāšanos. Kā atsevišķs īres līguma izbeigšanas pamats ir dzīvojamās telpas īpašnieka maiņa gadījumā, ja īres līgums nav bijis ierakstīts zemesgrāmatā. Ja ir iestājies šis konkrētais gadījums, tad īrniekam dzīvojamā telpa jāatbrīvo divu mēnešu laikā pēc jaunā ieguvēja paziņojuma. Saskaņā ar Īres likuma pārejas noteikumu 2. punktu, jaunajam dzīvojamās telpas īpašniekam Īres līgums, kas noslēgts līdz Īres likuma spēkā stāšanās brīdim un nav ierakstīts zemesgrāmatā, ir saistošs līdz 2026. gada 31. decembrim, ja vien tā termiņš neiestājas jau agrāk vai kāda no pusēm nav cēlusi tiesā prasību par līguma ierakstīšanu zemesgrāmatā.
Vai izīrētājs drīkst regulāri veikt dzīvojamās telpas pārbaudes laikā, kad tajās mitinās īrnieks?
Dzīvojamo telpu īres likums noteic, ka izīrētājam ir pienākums nodrošināt īrniekam iespēju netraucēti lietot dzīvojamās telpas visu īres līgumā noteikto laiku. Ja rodas reālas un pamatotas bažas par to, ka īrnieks bojā dzīvojamo telpu vai māju vai citādi pārkāpj dzīvojamās telpas lietošanas noteikumus, tad izīrētājam ir tiesības brīvi iekļūt izīrētajās telpās. Praksē ir vērojamas daudz un dažādas problēmsituācijas, kad ir nepieciešama tūlītēja iekļūšana dzīvoklī. Piemēram, ir notikušas komunikāciju problēmas, ūdens noplūdes, ievērojami tehniskie bojājumi, miera traucēšana kaimiņiem, kas izpaužas regulārā trokšņošanā, nepatīkamas smakas no dzīvokļa vai mājdzīvnieku radīts troksnis. Ierastā kārtība, kādā izīrētājs uzsāk minēto un citu līdzīgu problēmu risināšanu ar īrnieku, ir personiska kontakta nodibināšana, sazinoties ar īrnieku telefoniski vai mēģinot apmeklēt īrnieku viņa īrētajās dzīvojamās telpās. Ja īrnieks demonstratīvi atsakās komunicēt ar izīrētāju un nespēj vienoties par radītā kaitējuma novēršanu, tad ar pasta vai e pasta starpniecību, īrniekam tiek nosūtīts rakstisks paziņojums par dzīvojamo telpu apsekošanu un bojājumu novēršanu konkrētā laikā. Pēc būtības izīrētājam ir pienākums netraucēt īrnieku lietot dzīvojamās telpas visu līgumā noteikto laiku, tomēr aizliegums ir uzskatāms par nesamērīgu situācijās, kuras klaji norāda uz dzīvojamo telpu ļaunprātīgu lietošanu. Piemēram, īrnieks regulāri appludina zemāk esošos dzīvokļus un šis kaitējums jau ir kļuvis globāls ne vien izīrētāja īpašumam, bet apdraud arī visas dzīvojamo telpu ēkas komunikācijas. Īres likuma 18. panta trešā daļa nosaka, ka izīrētājam ir pienākums uzturēt dzīvojamo māju un nodrošināt ekspluatāciju atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Atbilstoši normatīvo aktu prasībām, izīrētājs nav tiesīgs patvarīgi uzlauzt dzīvokļa durvis un bez īrnieka piekrišanas iekļūt dzīvoklī. Visbiežāk īres līgumos tiek iekļauts punkts, kas ļauj izīrētājam iekļūt un apsekot dzīvojamās telpas. Lai risinātu šo problēmu, 2021. gada 25. martā tika veikti grozījumi Civilprocesa likumā. Gadījumos, kad īrnieks izraisa vai nenovērš ūdens noplūdes no dzīvokļa, vai nodara citu kaitējumu dzīvoklim, mājai, citiem īrniekiem, īpašniekam, izīrētājs ir tiesīgs prasīt pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanu, nodrošinot savas kā īpašnieka aizskartās intereses. Lai arī Īres likums paredz izīrētāja pienākumu nodrošināt, ka īrnieks netiek traucēts visā dzīvojamās telpas īres līguma spēkā esamības laikā, tomēr šāds aizliegums nav absolūts. Īrniekam tomēr vajadzētu apzināties robežas, kad viņa rīcība kļūst ļaunprātīga un pret īpašnieka interesēm vērsta.
Laulības līguma juridiskās priekšrocības
Kas notiek, ja laulātie nav noslēguši laulības līgumu?
Ja laulātie savā starpā nav noslēguši laulības līgumu, tad starp laulātajiem pastāv likumiskās mantiskās attiecības, ko regulē Civillikums (turpmāk - CL). CL 89. pants paredz, ka "katrs laulātais patur mantu, kas piederējusi viņam pirms laulības, tāpat arī to mantu, ko viņš iegūst laulības laikā kā atsevišķu mantu." Piemēram, ja Marta iegādāsies automašīnu un reģistrēs to uz sava vārda, tad tā ir Martas personīgā manta un neviens cits nevarēs pretendēt uz Martas automašīnas īpašuma tiesībām bez viņas piekrišanas. Savukārt, ja pāris laulības laikā kopīgi ir iegādājies īpašumu, veic remontdarbus un apsaimnieko nekustamo īpašumu kopīgiem spēkiem, tad tā uzskatāma par laulāto kopīgo mantu. Likums nosaka, ka laulības šķiršanas gadījumā, manta tiek dalīta samērā ar katra laulātā ieguldījumu šīs mantas iegādē, uzturēšanā un apkopē. Kā vajadzētu rīkoties situācijā, ja viens laulātais īpašuma iegādi ir atbalstījis finansiāli, bet otrs laulātais tai pat laikā uzturējis kārtību īpašumā, veicis saimniecisko darbību un audzinājis bērnus? Šī problēmjautājuma risināšanā jāizmanto tiesu prakses interpretācija. Pirms tiesvedības procesa uzsākšanas laulātie, diemžēl, nevar uzzināt, cik liela daļa no mantas katram pienāksies. Tiesai šajā jautājumā ir sava vīzija par lietas apstākļiem, kā arī tiesas procesa ietvaros ir pieļaujama pierādījumu iesniegšana, kurā tiek noskaidroti jauni apstākļi, kas var būtiski ietekmēt tiesas galīgā lēmuma pieņemšanu. Tiesas arvien biežāk novērtē sievietes ieguldījumu, darbojoties mājsaimniecībā, mājas uzkopšanā un bērnu audzināšanā. Iesniedzot pamatotus pierādījumus par to, ka sieviete regulāri veikusi mājas uzkopšanas darbus, rūpējusies par ģimeni un audzinājusi bērnus, viņa var pretendēt uz ievērojamu daļu laulības laikā iegūtās mantas.
Līgumiskās mantiskās attiecības.
Ja laulātie savā starpā tomēr izvēlās noslēgt
laulību līgumu, tad starp laulātajiem pastāvēs līgumiskās mantiskās attiecības. Nosakot visas mantas šķirtību, tas nenozīmē,
ka laulātie kopīgi nevar iegādāties īpašumu, to droši var darīt, vienīgi līgumā
skaidri ir jānorāda, kādās daļās katram laulātajam piederēs šis nekustamais īpašums.
Piemēram, ja laulātie kopīgā uzņēmumā iegādāsies kapitāldaļas, tad katrs
reģistrē sev pusi no tām. Līdz ar to varam secināt, ka laulību līgums sniedz
absolūtu skaidrību par mantas piederību katram no laulātajiem. Pretējā gadījumā
var izveidoties situācija, ka viens no laulātajiem īpašumā ieguldījis milzīgus
laika un darba resursus, lai apsaimniekotu un rūpētos par īpašumu, bet
juridisku apstākļu dēļ otrs laulātais iegūst lielāko daļu no īpašuma.
Vai laulības līgumā var norādīt arī citas nianses, izņemot mantisko attiecību sadales veidu? Jā, tas ir iespējams. Piemēram, laulātie var pieminēt, ka šķiršanās gadījumā bērna dzīvesvieta būs pie Martas, nosakot Jānim saskarsmes tiesības ar bērnu. Jāņem vērā, ka laika gaitā mainās cilvēku uzskati, dzīvesveids, domāšana un sociālais statuss. Piemēram, Martai sākušās problēmas ar pārmērīgu alkohola lietošanu un šī iemesla dēļ viņa nespēs uzņemties atbildību pār savu nepilngadīgo bērnu. Arī bērnam ir tiesības izteikt viedokli, pie kura no vecākiem viņš vēlas dzīvot. Bērna viedokļa uzklausīšana ir ļoti svarīga jebkura jautājuma izlemšanā, kas skar bērna intereses. Ja bērns ir sasniedzis tādu vecuma un brieduma pakāpi, kad izveidojusies spriestspēja, tad bērna viedokļa neuzklausīšana un jautājumu izlemšana viņa vietā var kļūt par nopietnu bērnu tiesību regulējošo normatīvo aktu pārkāpumu. Laulības līguma sastādīšanas un noslēgšanas brīdī pāris ir noskaņots uz gaidāmo laulību un nenāk ne prāta apdomāt, ka nākotnē nāktos saskarties ar šķiršanās procesu. Laulības šķiršanas gadījumā, jautājumi, kas saistīti ar bērnu, piemēram, uzturlīdzekļu maksāšanas kārtība, dzīvesvietas noteikšana un saskarsmes tiesības, vienmēr tiks pārskatītas atbilstoši bērna vislabākajām interesēm.
Vai homoseksuāli pāri ar laulību līgumu var noregulēt savas mantiskās attiecības? Šis jautājums šobrīd ir aktuāls mūsdienu tiesiskajā telpā. It kā personas ir attiecībās, bet tajā pašā laikā juridiski nevar notikt mantas sadale, mantojuma lietu vešana vai citu ar kopdzīvi saistīto jautājumu risināšana. Atbildot uz iepriekšminēto jautājumu, laulības līgums ir iespējams tikai un vienīgi starp vīrieti un sievieti (laulātajiem). Viendzimuma pāriem ieteicams jau iepriekš sagatavoties visdažādākajām dzīves situācijām, izmantojot pilnvaru izdošanas priekšrocības. Piemēram, ja Andris nokļūst slimnīcā, tad, lai Oskars varētu iepazīties ar Andra medicīniskajiem datiem, ir jābūt izdotai pilnvarai, kurā tiek skaidri definēta atļauja medicīnisko datu piekļuvei, jo no datu aizsardzības viedokļa šādus datus drīkst iegūt vienīgi tuvinieki. Var mēģināt pierādīt, ka starp personām ir izveidojušās partnerattiecības, bet ar to, diemžēl, nebūs pietiekami, jo šis attiecību modelis sabiedrībā nav juridiski nostiprināts.
Mantošanas jautājumi.
Ņemot vērā, ka starp laulātajiem var pastāvēt laulību līgums mantisko attiecību noregulēšanai, tas tomēr neizslēdz laulātā mantošanas tiesību, kad otrs laulātais ir miris. Latvijā pastāv trīs mantošanas veidi: likumiskā, līgumiskā (slēdzot mantojuma līgumu) un testamentārā mantošana. Piemēram, Marta un Jānis ir laulībā un starp laulātajiem ir noslēgts laulības līgums. Pēc kāda laika Jānis mirst un atklājas mantojums uz viņam piederošo mantu. Pēc likumiskās mantošanas Jāņa mantu mantos laulātais (Marta) un pirmās šķiras mantinieki (Jāņa bērni). Piebildīšu, ka laulību līgums regulē mantiskās attiecības šķiršanās gadījumā, bet līgums neregulē to, kā notiks mantas sadale, ja kādam no laulātajiem iestāsies nāve. Vai pārim ir vērts laulāties, ja teorētiski Jānis apdala ar mantu savus bērnus no iepriekšējās laulības? Pēc likumiskās mantošanas Marta iestāsies mantojuma tiesībās kā laulātais, kurai ir tiesības mantot atbilstoši Civillikuma normām neatkarīgi no tā, kāds mantisko attiecību veids pastāvējis starp Martu un Jāni laulības laikā. Ir iespēja arī sastādīt testamentu, bet ja kādam no mantiniekiem radīsies nojauta, ka viņš ir ticis apdalīts ar šo testamentu, tad testamentu tiesas ceļā var apstrīdēt. Jārēķinās, ka šis process var būt ļoti ilgs un laikietilpīgs.
Vai laulātie paši var sagatavot laulību līgumu? Laulības līguma projektu var sagatavot zvērināts notārs, paši laulātie vai jurists, ko zvērināts notārs noformē notariālā akta formā. Šo līgumu nevar parakstīt vispirms viens no laulātajiem un pēc tam nosūtīt to parakstīšanai otram, kā tas būtu iespējams, slēdzot citus līgumus. Līgumu iespējams slēgt tikai pašiem personiski, līguma slēgšanas brīdī esot klāt abām pusēm. Pilnvaroto starpniecība šajā gadījumā nav iespējama. Cik pārim izmaksās laulības līguma noslēgšana un kādi dokumenti tam ir nepieciešami? Vai līgums ir jāreģistrēt? Valsts nodeva ir 14,23 eiro, savukārt publikācija laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" izmaksā 9,25 eiro. Pārējās laulību līguma izmaksas var atšķirties atkarībā no vairākiem faktoriem, piemēram, līguma apjoma, ierakstu skaita zemesgrāmatā un komercreģistrā, arī tā, vai laulības līgumu sastāda laulātie paši vai to dara zvērināts notārs. Sarežģītākās situācijās aktuāla var būt arī advokāta konsultācija.Pieteikums ir jāiesniedz Uzņēmumu reģistra nodaļā pēc viena laulāta dzīvesvietas. Jāpievieno laulības apliecības kopija un trīs laulības līguma eksemplāri. Ja laulātie vēlas piešķirt līgumam spēku attiecībā pret trešajām personām, tad līgums jāieraksta laulāto mantisko attiecību reģistrā, lai trešās personas būtu informētas par to, ka laulātie ir atcēluši likumisko mantisko attiecību režīmu. Līgumi, kuros laulāto mantas sastāvā ir nekustamā manta, jāieraksta zemesgrāmatā.
Latvijā kopdzīve vērojama starp dažādiem attiecību modeļiem. Piemēram, sievietes un vīrieša, homoseksuālu personu vai vienkārši draugu kopdzīve. Iesākumā vēlos nodalīt to sabiedrības daļu, uz kuru varētu attiecināt laulības līgumu slēgšanu. Tie ir precēti pāri, kuri savā starpā noslēguši laulību. Satversmes 110. pants aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti. Pēc laulības noslēgšanas ir jāpieņem lēmums - slēgt vai tomēr neslēgt laulības līgumu?
Kas ir laulības līgums?
Laulības līgums ir juridiskā nodrošinājuma līdzeklis, kas nosaka, kāds attiecību modelis pastāvēs starp laulātajiem. Latvijā pastāv salīdzinoši vienkāršs laulību līgums, bez neskaitāmiem papīru kalniem un līguma punktiem. Tā ir visas mantas šķirtība vai kopība.
Ko izvēlēties - mantas šķirtību vai kopību?
Pārsvarā laulātie savā starpā izvēlās slēgt līgumu par visas mantas šķirtību. Mantas šķirtība nosaka, ka šķiršanās gadījumā katrs laulātais savā īpašumā patur ne tikai to mantu, kas viņam piederējusi pirms stāšanās laulībā, bet viņam ir tiesības brīvi rīkoties ar to, ko iegādājies laulības laikā, neatkarīgi no partnera viedokļa. Citiem vārdiem sakot, puses patur īpašumtiesības uz savu kustamo un nekustamo mantu. Vienojoties par mantas šķirtību, laulātajiem ir tiesības rīkoties ar sev piederošo mantu pēc saviem ieskatiem. Jāpiebilst, ka mantas šķirtība attiecas uz visu laulāto mantu. Tas nozīmē, ka to nevar noformēt tikai attiecībā uz dzīvokli, māju vai automašīnu. Tomēr, ja šāda nepieciešamība rodas, tad iespējams nodibināt kopīpašuma tiesības uz māju vai citu nekustamo īpašumu. Katrs laulātais ar savu mantu var rīkoties neatkarīgi no otra laulātā - pārdot, dāvināt, mainīt, apgrūtināt ar lietu un saistību tiesībām. Persona par saviem parādiem un saistībām atbild vienīgi ar savu mantu. Ja pret viena laulātā parādiem ir vērsta piedziņa, tad tā ir vēršama tikai uz parādnieka atsevišķo, šķirto mantu. Ja laulības līgums nosaka laulāto mantas kopību, abiem laulātajiem piederošā manta - gan pirms tam, gan laulības laikā iegūtā, tiek apvienota vienā veselumā. Atsevišķi var izdalīt mantu, kas paliek ārpus mantas kopības.
Vai laulības līgums rada drošības sajūtu?
Izvēle noslēgt laulības līgumu nenozīmē, ka kāds no laulātajiem apdomā par iespējamo laulības šķiršanu nākotnē. To nevar atzīt par neuzticību vai vēl jo vairāk par mīlestības neesamību. Laulības līgums kalpo "kā stabils pamats zem kājām", jo dzīvē mēs neko nevaram paredzēt vai prognozēt. Pat ja nākotnē laulība tiek šķirta, tad laulības līgums atvieglos mantas sadali, padarot šķiršanās procesu mierīgāku. Laulības līgums tiek sastādīts notariāla akta formā, kas liecina par strīda neiespējamību, jo notariāls apliecinājums nodrošina ticamību paustās gribas izteikumam un apliecina faktus, kuriem ir tiesiska nozīme. Ja puses laulību nolēmušas šķirt tiesā nevis pie notāra, tad ietaupās arī valsts nodevas maksājums un patērētais laiks, jo mantiskās attiecības faktiski laulātie ir nokārtojuši paši jeb līdz ar laulības līguma noslēgšanu.
Vai laulību līgums var pasargāt otru laulāto no kreditoru prasībām? Laulību līgums nerada automātisku imunitāti pret kreditoru prasībām. Reizēm, lai pasargātu savu mantu, laulātie izvēlas šķirt laulību. Lai gan fiktīvi, tomēr tādā veidā tiek nodrošināta situācija, ka kreditori nevarēs vērsties pret otra laulātā mantu. Kad laulība ir šķirta un manta sadalīta, tad gan droši varam apgalvot, ka trešās personas (t.i. kreditori) prasības vairs nebūs iespējams pieteikt. Kā kreditoru prasības izpaužas realitātē? Piemēram, Marta ar Jāni laulības laikā nolēma iegādāties nekustamo īpašumu. Nekustamais īpašums reģistrēts uz Jāņa vārda, savukārt Jānis apzinās, ka nākotnē "kāds aizdevējs", kuram Jānis ir parādā ievērojamu naudas summu vērsīsies tiesā par aizdevuma atmaksu. Tas nozīmē, ka riskam tiek pakļauts arī starp Martu un Jāni noslēgtais laulības līgums, jo kreditoriem ir tiesības apstrīdēt laulāto starpā noslēgto laulības līgumu. Līdz ar to Marta ar Jāni var zaudēt laulības laikā iegādāto nekustamo īpašumu. Dažkārt, šādās situācijās laulātie izvēlās šķirt laulību, dodoties pie notāra un slēdzot vienošanos par mantas sadali, kā arī šī nekustamā īpašuma pārreģistrēšanu uz sievas vārda, tādējādi pasargājoties no kreditoru prasībām.
Vai Latvijā noslēgts laulību līgums būs spēkā arī citās valstīs? Latvijā noslēgts līgums nenozīmē, ka tas būs spēkā arī citās valstīs. Piemēram, Anglijā noslēgtie laulību līgumi netiek reģistrēti publiskajos reģistros. Tas nozīmē, ja Alise ar Džonatanu, kurš ir Austrijas pilsonis vienosies par laulības līguma noslēgšanu, tad šo līgumu vajadzētu sastādīt konsultējoties ar Latvijas un Austrijas juristiem. Katrā valstī normatīvo aktu regulējums ir atšķirīgs, tādēļ laulību līgumā ir būtiski iekļaut visas nianses, kas pusēm neradītu šķēršļus nākotnē, ja šo laulību tomēr nāktos šķirt. Pirms lēmuma pieņemšanas noslēgt laulības līgumu, pārim ir svarīgi savstarpēji pārrunāt savas vēlmes un noskaņoties gaidāmajam notikumam. Biežāk vēlme slēgt laulības līgumu nāk no viena partnera puses vairāk, bet no otra partnera puses mazāk. Tas ir tādēļ, ka vienam no laulātajiem ir lielāks mantas apjoms nekā otram laulātajam un laulību līgums ir kā "drošības spilvens", lai jau iegūtā un nākotnē iegūstamā manta būtu vienīgi konkrētās personas īpašums. Bez šaubām, ka otram laulātajam var rasties negatīvas sajūtas, kā arī motivācijas trūkums turpmāk saimniekot īpašumā, kas patiesībā pieder partnerim un viņa ieguldījumam šajā īpašumā īsti nav nozīmes. Tomēr šis ir drošākais veids, kā laulātie var noteikt mantisko attiecību robežas, izvairoties no savas mantas apdraudējuma nākotnē. Ja pārim rodas padziļinātas domstarpības laulības līguma slēgšanas jautājumu risināšanā, vajadzētu apdomāt, cik lielā mērā finansiāli mantiskais aspekts rada šaubas saistībā ar laulību un mantiskās situācijas juridisko nostiprināšanu? Laulību līgums nedrīkst radīt nedrošību par nākotni, tam ir jābūt kā stabilizācijas mehānismam jeb "finansiālajam spilvenam."
Mediācija - palīgs domstarpību risināšanai.
Nepieciešamības gadījumā pāris var vērsties pie mediatora, lai ar mediācijas palīdzību sasniegtu abām pusēm vēlamo rezultātu. Mediācija ir brīvprātīgas sadarbības process, kurā puses cenšas panākt savstarpēji pieņemamu vienošanos savu domstarpību atrisināšanai ar mediatora starpniecību. Mediators ir pušu brīvi izraudzīta fiziskā persona, kura ir piekritusi vadīt mediāciju. Mediatoram piemīt speciālas zināšanas par konfliktu risināšanu. Mediators netiesā un nevērtē, nedod padomus un nepiedāvā risinājumus. Puses mediācijas procesa laikā pašas nonāk līdz vēlamajam rezultātam. Mediators virza šo sarunu, sniedzot pusēm iespēju patstāvīgi atrisināt radušās neskaidrības. Mediācija ir konfidenciāls process, kur vienošanās var tikt sasniegta pat dažu stundu laikā. Process tiek vērsts uz pašcieņas saglabāšanu, savstarpējo komunikāciju un iesaistīto pušu interešu ievērošanu. Mediācijas laikā uzsvars tiek likts uz vērtībām. Piemēram, ko pārim nozīmē termins "būt kopā." Vienam tā būs kopīga laika pavadīšana vienu reizi nedēļā, bet otrai pusei tas var nozīmēt nepārtrauktu būšanu kopā. Katram ir sava izpratne par ģimeni, finansiālo stabilitāti, vērtībām un līdzpaņemtā "bagāža" no dzīves laikā piedzīvotā. Pirms mēģinām saprast otru, jāiepazīst pašam sevi.